Mark (Latvian)

1

1:1b.MAR.001.001 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Evaņģēlija sākums.

1:2b.MAR.001.002 Kā pravietis Isajs ir rakstījis: Lūk, es sūtu savu eņģeli Tava vaiga priekšā, kas sataisīs Tavā priekšā ceļu.

1:3b.MAR.001.003 Saucēja balss tuksnesī: Sataisiet Kungam ceļu, dariet taisnas Viņa tekas!

1:4b.MAR.001.004 Jānis bija tuksnesī. Viņš kristīja un sludināja grēku nožēlošanas kristību grēku piedošanai.

1:5b.MAR.001.005 Un visa Jūdejas zeme un visi jeruzalemieši izgāja pie viņa, izsūdzēja savus grēkus, un viņš tos kristīja Jordānas upē.

1:6b.MAR.001.006 Un Jānis bija ģērbies kamieļa spalvas drēbēs, un ādas josta bija ap viņa gurniem. Viņš ēda siseņus un meža medu un sludināja, sacīdams:

1:7b.MAR.001.007 Pēc manis nāks spēcīgāks par mani; es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.

1:8b.MAR.001.008 Es jūs kristīju ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.

1:9b.MAR.001.009 Un notika, ka tanīs dienās Jēzus no Nācaretes ienāca Galilejā; un Jānis Viņu kristīja Jordānā.

1:10b.MAR.001.010 Un tūdaļ, izkāpdams no ūdens, viņš redzēja atvērtas debesis un Svēto Garu baloža veidā nolaižamies un paliekam pār Viņu.

1:11b.MAR.001.011 Un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls; pie Tevis man labpatikšana.

1:12b.MAR.001.012 Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī.

1:13b.MAR.001.013 Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un četrdesmit naktis un tika sātana kārdināts; un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.

1:14b.MAR.001.014 Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus atnāca uz Galileju, sludinādams Dieva valstības evaņģēliju.

1:15b.MAR.001.015 Un Viņš sacīja, ka laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!

1:16b.MAR.001.016 Un Viņš, iedams gar Galilejas jūru, redzēja Sīmani un tā brāli Andreju, tīklus jūrā metam, jo tie bija zvejnieki.

1:17b.MAR.001.017 Un Jēzus viņiem sacīja: Sekojiet man, un es padarīšu, ka jūs būsiet cilvēku zvejnieki.

1:18b.MAR.001.018 Un tūdaļ tie atstāja tīklus un sekoja Viņam.

1:19b.MAR.001.019 Un pagājis nedaudz tālāk, Viņš redzēja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un tā brāli Jāni, kas laivā lāpīja tīklus.

1:20b.MAR.001.020 Un tūdaļ Viņš tos aicināja. Un tie, atstājuši savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā, sekoja Viņam.

1:21b.MAR.001.021 Un tie iegāja Kafarnaumā, un Viņš tūdaļ sabatā iegāja sinagogā un mācīja tos.

1:22b.MAR.001.022 Un tie brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš mācīja kā tāds, kam ir vara, un ne tā kā rakstu mācītāji.

1:23b.MAR.001.023 Un viņu sinagogā bija nešķīstā gara apsēsts cilvēks; un viņš kliedza,

1:24b.MAR.001.024 Sacīdams: Kas mums ar Tevi, Jēzu Nācarieti? Vai Tu esi atnācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi, Dieva Svētais!

1:25b.MAR.001.025 Un Jēzus tam piedraudēja, sacīdams: Ciet klusu un izej no šī cilvēka!

1:26b.MAR.001.026 Un nešķīstais gars, raustīdams viņu un kliegdams stiprā balsī, izgāja no tā.

1:27b.MAR.001.027 Un visi brīnījās, viens otram jautādami un sacīdami: Kas ir tas? Kas tā par jaunu mācību, jo Viņam vara ļaunajiem gariem pavēlēt? Un tie Viņam paklausa.

1:28b.MAR.001.028 Un Viņa cildināšana tūdaļ izpaudās visā Galilejas zemē.

1:29b.MAR.001.029 Un nekavējoties viņi izgāja no sinagogas un kopā ar Jēkabu un Jāni gāja Pētera un Andreja namā.

1:30b.MAR.001.030 Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tūdaļ tie pateica Viņam to.

1:31b.MAR.001.031 Un Viņš piegāja un, paņēmis aiz rokas, piecēla to. Un tūdaļ drudzis viņu atstāja; un tā kalpoja viņiem.

1:32b.MAR.001.032 Bet pie Viņa, vakaram iestājoties, kad saule bija norietējusi, atnesa visus slimniekus un ļaunā gara apsēstos.

1:33b.MAR.001.033 Un visa pilsēta sapulcējās durvju priekšā.

1:34b.MAR.001.034 Un Viņš daudzus izdziedināja, kas sirga ar dažādām slimībām; un Viņš izdzina daudz ļauno garu; un Viņš neļāva tiem runāt, jo tie Viņu pazina.

1:35b.MAR.001.035 Un ļoti agri uzcēlies, Viņš izgāja un aizgāja tuksnešainā vietā; tur Viņš lūdza Dievu.

1:36b.MAR.001.036 Un Sīmanis un tie, kas ar Viņu bija, sekoja Viņam.

1:37b.MAR.001.037 Un kad tie Viņu atrada, tie sacīja Viņam: Visi Tevi meklē.

1:38b.MAR.001.038 Un Viņš sacīja tiem: Iesim tuvējos ciemos un pilsētās, lai es tur sludinātu, jo tāpēc es esmu atnācis.

1:39b.MAR.001.039 Un Viņš sludināja viņu sinagogās un visā Galilejā un izdzina ļaunos garus.

1:40b.MAR.001.040 Un kāds spitālīgs atnāca pie Viņa un, ceļos nometies, lūdza Viņu, sacīdams Viņam: Ja Tu vēlies, Tu vari mani šķīstīt.

1:41b.MAR.001.041 Bet Jēzus apžēlojās par to; Viņš izstiepa savu roku, pieskārās viņam un sacīja tam: Es gribu, topi šķīsts!

1:42b.MAR.001.042 Un kad Viņš to pateica, tūdaļ spitālība no tā nozuda; un viņš kļuva tīrs.

1:43b.MAR.001.043 Un Viņš tam piedraudēja un tūlīt to aizraidīja.

1:44b.MAR.001.044 Un Viņš sacīja tam: Pielūko, ka tu nevienam nesacītu, bet ej, parādies augstajam priesterim un par savu šķīstīšanu upurē viņiem par liecību, ko Mozus pavēlējis!

1:45b.MAR.001.045 Bet tas izgājis sāka sludināt un šo runu izpaust, tā ka Viņš vairs nevarēja atklāti ieiet pilsētā, bet palika ārpusē, vientuļās vietās. Un tie nāca pie Viņa no visām malām.

2

2:1b.MAR.002.001 Un pēc dažām dienām Viņš atkal gāja uz Kafarnaumu;

2:2b.MAR.002.002 Un, kad kļuva zināms, ka Viņš ir namā, daudzi sapulcējās tā, ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas; un Viņš tiem sludināja vārdu.

2:3b.MAR.002.003 Un pie Viņa nāca ar triekas piemeklēto, ko četri nesa.

2:4b.MAR.002.004 Un kad tie nevarēja aiznest to pie Viņa ļaužu pulku dēļ, tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, atvēruši to, viņi nolaida gultu, kurā gulēja triekas skartais.

2:5b.MAR.002.005 Bet Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja triekas skartajam: Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti!

2:6b.MAR.002.006 Bet tur bija daži no rakstu mācītājiem, kas sēdēja un domāja savās sirdīs:

2:7b.MAR.002.007 Ko Viņš tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?

2:8b.MAR.002.008 Jēzus savā garā tūdaļ nomanīja, ka tie sevī tā domāja, un sacīja viņiem: Kāpēc jūs tā domājat savās sirdīs?

2:9b.MAR.002.009 Ko vieglāk pateikt triekas slimajam: tavi grēki tev tiek piedoti, vai teikt: celies, ņem savu gultu un staigā?

2:10b.MAR.002.010 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, Viņš sacīja triekas slimajam:

2:11b.MAR.002.011 Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!

2:12b.MAR.002.012 Un tas tūlīt uzcēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi brīnījās un godināja Dievu, sacīdami: To mēs vēl nekad neesam redzējuši.

2:13b.MAR.002.013 Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš tos mācīja.

2:14b.MAR.002.014 Un Viņš, garām iedams, redzēja Levi, Alfeja dēlu, sēžam pie muitas, un sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies gāja Viņam līdz.

2:15b.MAR.002.015 Un notika, ka Viņam, tā mājā esot pie galda, daudzi muitnieki un grēcinieki bija pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, kas arī Viņam gāja līdz.

2:16b.MAR.002.016 Un rakstu mācītāji un farizeji, redzēdami, ka Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, sacīja Viņa mācekļiem: Kāpēc jūsu Mācītājs ēd un dzer kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?

2:17b.MAR.002.017 Un Jēzus, to dzirdējis, sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav nepieciešams, bet gan slimiem, jo es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus.

2:18b.MAR.002.018 Un Jāņa mācekļi un farizeji gavēja; un tie nāca un sacīja Viņam: Kāpēc Jāņa mācekļi un farizeji gavē, bet Tavi mācekļi negavē?

2:19b.MAR.002.019 Un Jēzus sacīja viņiem: Vai kāzu viesi var gavēt, kamēr līgavainis pie viņiem? Tik ilgi, kamēr līgavainis pie viņiem, tie nevar gavēt.

2:20b.MAR.002.020 Bet nāks dienas, kad līgavaini viņiem atņems, tad tanīs dienās tie gavēs.

2:21b.MAR.002.021 Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks.

2:22b.MAR.002.022 Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos: citādi vīns pārplēš maisus, un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jauno vīnu vajag liet jaunajos maisos.

2:23b.MAR.002.023 Un notika atkal, ka Kungs sabatā gāja cauri druvai, un Viņa mācekļi iedami sāka raut vārpas.

2:24b.MAR.002.024 Bet farizeji sacīja Viņam: Lūk, tie dara sabatā to, ko nav brīv.

2:25b.MAR.002.025 Un Viņš sacīja tiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad tam bija trūkums, un viņš pats bija izsalcis, un tie, kas ar viņu bija?

2:26b.MAR.002.026 Kā viņš augstā priestera Abiatara laikā iegāja dievnamā un ēda upura maizi, kuru nevienam nenācās ēst, kā vien priesteriem; un viņš deva tiem, kas ar viņu bija.

2:27b.MAR.002.027 Un Viņš tiem sacīja: Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ.

2:28b.MAR.002.028 Tāpēc Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.

3

3:1b.MAR.003.001 Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur atradās cilvēks, kam bija nokaltusi roka.

3:2b.MAR.003.002 Un tie Viņu uzmanīja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai Viņu apsūdzētu.

3:3b.MAR.003.003 Un Viņš sacīja cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: Stājies vidū!

3:4b.MAR.003.004 Un Viņš sacīja tiem: Vai sabatā pienākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? Bet viņi klusēja.

3:5b.MAR.003.005 Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja un sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa; un viņa roka kļuva vesela.

3:6b.MAR.003.006 Un farizeji izgājuši tūlīt apspriedās ar herodiešiem pret Viņu, kā Viņu nonāvēt.

3:7b.MAR.003.007 Bet Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pie jūras; un daudz ļaužu no Galilejas un Jūdejas sekoja Viņam.

3:8b.MAR.003.008 Un liels daudzums no Jeruzalemes un no Idumejas, un Aizjordānijas, un no Tiras apkārtnes, un Sidonas, dzirdēdami, ko Viņš dara, nāca pie Viņa.

3:9b.MAR.003.009 Un Viņš sacīja saviem mācekļiem, lai tie sagatavo Viņam laivu ļaužu dēļ, lai tie Viņu nenospiestu.

3:10b.MAR.003.010 Jo Viņš daudzus izdziedināja, tā ka tie, kam bija kādas kaites, metās pie Viņa, lai Viņam pieskartos.

3:11b.MAR.003.011 Un nešķīstie gari, redzot Viņu, metās Viņa priekšā zemē un kliedza, sacīdami:

3:12b.MAR.003.012 Tu esi Dieva Dēls! Un Viņš tos stingri norāja, lai tie Viņu neatklāj.

3:13b.MAR.003.013 Un Viņš, uzkāpis kalnā, aicināja pie sevis tos, kurus pats vēlējās; un tie pienāca pie Viņa.

3:14b.MAR.003.014 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt.

3:15b.MAR.003.015 Un Viņš tiem deva varu dziedināt slimības un izdzīt ļaunos garus.

3:16b.MAR.003.016 Un Sīmanim Viņš pielika vārdu Pēteris;

3:17b.MAR.003.017 Un Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un pielika viņiem vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli;

3:18b.MAR.003.018 Un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kanānieti.

3:19b.MAR.003.019 Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.

3:20b.MAR.003.020 Un viņi atnāk mājās; un daudz ļaužu atkal sapulcējās, tā ka viņi nevarēja pat maizi ēst.

3:21b.MAR.003.021 Un kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tie izgāja Viņu aizturēt, jo tie sacīja: Viņš kļuvis bezprātīgs.

3:22b.MAR.003.022 Un rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzalemes, sacīja, ka Viņā Belcebuls un ka ļaunos garus Viņš izdzen ar velnu virsnieka spēku.

3:23b.MAR.003.023 Un tos kopā sasaucis, Viņš sacīja tiem līdzībās: kā sātans var sātanu izdzīt?

3:24b.MAR.003.024 Un ja valsts savā iekšienē sašķeļas, tad tāda valsts nevar pastāvēt.

3:25b.MAR.003.025 Un ja kāds nams pret sevi pašu nāk naidā, tāds nams nevar pastāvēt.

3:26b.MAR.003.026 Ja nu sātans celsies pret sevi pašu, tad viņā notiek šķelšanās; un viņš nevar pastāvēt, bet viņam ir gals klāt.

3:27b.MAR.003.027 Neviens nespēj, spēcīgā namā iegājis, tā rīkus laupīt, pirms nebūs stiprais saistīts; un tad viņš tā namu izlaupīs.

3:28b.MAR.003.028 Patiesi es jums saku, ka cilvēku bērniem visi grēki un zaimi, ar kādiem ir zaimojuši, tiks piedoti,

3:29b.MAR.003.029 Bet kas zaimo Svēto Garu, tas piedošanu ne mūžam nedabūs, bet pelnīs mūžīgo grēku.

3:30b.MAR.003.030 Jo viņi sacīja: Viņā ir nešķīstais gars.

3:31b.MAR.003.031 Un atnāca Viņa māte un brāļi; un tie, ārā stāvēdami, sūtīja pie Viņa un aicināja Viņu.

3:32b.MAR.003.032 Un ļaudis sēdēja ap Viņu un sacīja Viņam: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi ārā meklē Tevi.

3:33b.MAR.003.033 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: Kas ir mana māte un mani brāļi?

3:34b.MAR.003.034 Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi!

3:35b.MAR.003.035 Jo, kas pilda Dieva prātu, tas ir mans brālis un mana māsa, un māte.

4

4:1b.MAR.004.001 Un Viņš atkal sāka mācīt pie jūras; un daudz ļaužu pulcējās pie Viņa, tā ka Viņš, iekāpis laivā, sēdēja uz jūras; un visi ļaudis bija uz zemes pie jūras.

4:2b.MAR.004.002 Un Viņš tos daudz mācīja līdzībās; un savā mācībā sacīja tiem:

4:3b.MAR.004.003 Klausieties: lūk, sējējs izgāja sēt.

4:4b.MAR.004.004 Un sēkla, viņam sējot, krita ceļmalā; un debess putni nāca un to apēda.

4:5b.MAR.004.005 Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūliņ uzdīga, tāpēc, ka nebija dziļi zemē.

4:6b.MAR.004.006 Un kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes.

4:7b.MAR.004.007 Un cita krita starp ērkšķiem; un ērkšķi uzauga un nomāca to, un tā nenesa augļus.

4:8b.MAR.004.008 Un cita krita labā zemē, tā uzdīga un auga, un nesa augļus; un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.

4:9b.MAR.004.009 Un Viņš sacīja: Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird!

4:10b.MAR.004.010 Un kad Viņš bija viens pats, tie divpadsmit, kas ar Viņu bija, jautāja par līdzību.

4:11b.MAR.004.011 Un Viņš tiem sacīja: Jums ir dots saprast Dieva valstības noslēpumus, bet tiem, kas ir ārā, tas viss notiek līdzībās,

4:12b.MAR.004.012 Ka tie skatīdamies skatās, bet neredz, un klausīdamies dzird, bet nesaprot, ka tie neatgriežas, un grēki tiem netiek piedoti. font size="2"(Is. 6,9; Mt.13,14; Jņ.12,40; Apd.28,26; Rom.11,8)/font

4:13b.MAR.004.013 Un Viņš tiem sacīja: Jūs nesaprotat šo līdzību? Kā tad jūs sapratīsiet visas līdzības?

4:14b.MAR.004.014 Tas, kas sēj, sēj vārdu.

4:15b.MAR.004.015 Bet šie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, ir tie, kas dzirdējuši, bet tūdaļ nāk sātans un atņem viņu sirdīs sēto vārdu.

4:16b.MAR.004.016 Un tāpat tie, kas akmenājā sēti; viņi, kad vārdu dzird, tūdaļ to priecīgi pieņem.

4:17b.MAR.004.017 Bet tiem nav saknes sevī: viņi ir nepastāvīgi; tiklīdz rodas apspiešanas un vajāšanas vārda dēļ, tie tūdaļ krīt apgrēcībā.

4:18b.MAR.004.018 Bet citi, kas starp ērkšķiem sēti, tie ir tie, kas vārdu uzklausa,

4:19b.MAR.004.019 Bet pasaules rūpes un bagātības, viltus un citas kārības, ieejot tanī, nomāc vārdu, un tas paliek neauglīgs.

4:20b.MAR.004.020 Un labajā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un to uzņem, un nes augļus: cits trīsdesmitkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits simtkārtīgus.

4:21b.MAR.004.021 Un Viņš sacīja tiem: Vai tad gaismu meklē, lai to liktu zem pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liktu svečturī?

4:22b.MAR.004.022 Jo nekas nepaliek apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepenībā, kas netaptu zināms.

4:23b.MAR.004.023 Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird!

4:24b.MAR.004.024 Un Viņš tiem sacīja: Lieciet vērā, ko jūs dzirdat! Ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums atmērīs un vēl klāt pieliks.

4:25b.MAR.004.025 Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, arī tas, kas viņam ir, tiks no tā atņemts.

4:26b.MAR.004.026 Un Viņš sacīja: Ar Dieva valstību ir tāpat, kā cilvēks sēklu iesēj zemē.

4:27b.MAR.004.027 Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī, vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot.

4:28b.MAR.004.028 Jo zeme nes augļus: vispirms stiebru, tad vārpu, beigās pilnu vārpu graudiem.

4:29b.MAR.004.029 Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ lieto sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.

4:30b.MAR.004.030 Un Viņš sacīja: Kam mēs pielīdzināsim Dieva valstību? Vai kādā līdzībā mēs to attēlosim?

4:31b.MAR.004.031 Viņa ir kā sinepju grauds, kas iesēts zemē, kurš ir mazākais no visām sēklām, kas ir virs zemes;

4:32b.MAR.004.032 Un kad tas ir iesēts, tas aug un kļūst lielāks par visiem stādiem; un tas laiž lielus zarus, tā ka debesu putni var dzīvot tā pavēnī.

4:33b.MAR.004.033 Un daudzās tādās līdzībās Viņš runāja tiem vārdu, tā ka tie spēja to saprast.

4:34b.MAR.004.034 Bet bez līdzībām Viņš tiem nerunāja, bet saviem mācekļiem Viņš atsevišķi izskaidroja visu.

4:35b.MAR.004.035 Un tanī pat dienā, kad vakars bija iestājies, Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pretējā krastā!

4:36b.MAR.004.036 Un tie, ļaudis atlaiduši, tā ka Viņš bija laivā, ņēma Viņu līdz, arī citas laivas bija pie Viņa.

4:37b.MAR.004.037 Un sacēlās liela vētra, un gāza viļņus laivā, tā ka laiva pildījās.

4:38b.MAR.004.038 Bet Viņš gulēja laivas galā uz spilvena; un tie modināja Viņu un sacīja Viņam: Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?

4:39b.MAR.004.039 Un uzcēlies, Viņš piedraudēja vējam un sacīja jūrai: Paliec klusu, nomierinies! Un vējš nostājās, un iestājās liels klusums.

4:40b.MAR.004.040 Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums vēl trūkst ticības? Un viņi ļoti izbijās un jautāja viens otram: Kā tev šķiet, kas Viņš ir, ka Viņam vēji un jūra paklausa?

5

5:1b.MAR.005.001 Un Viņi nonāca viņpus jūras geraziešu zemē.

5:2b.MAR.005.002 Un Viņam, izkāpjot no laivas, tūdaļ no kapiem nāca pretim nešķīstā gara apsēsts cilvēks.

5:3b.MAR.005.003 Viņam bija mītne kapos; un neviens nevarēja viņu pat važām sasiet,

5:4b.MAR.005.004 Jo bieži viņš, sasiets kāju valgā un važās, sarāva važas un salauza valgu; un neviens nespēja viņu savaldīt.

5:5b.MAR.005.005 Un vienmēr dienām un naktīm viņš mita kapos un kalnos, kliedza un sevi dauzīja akmeņiem.

5:6b.MAR.005.006 Bet ieraudzījis Jēzu tālumā, tas pieskrēja un pielūdza Viņu.

5:7b.MAR.005.007 Un viņš, kliegdams stiprā balsī, sacīja: Kas man un Tev, Jēzu, Dieva Visaugstākā Dēls? Es zvērinu Tevi pie Dieva, nemoci mani!

5:8b.MAR.005.008 Jo Viņš tam sacīja: Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!

5:9b.MAR.005.009 Un Viņš tam jautāja: Kāds tavs vārds? Un tas atbildēja Viņam: Leģions mans vārds, jo mēs esam daudz.

5:10b.MAR.005.010 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no šī apgabala neizdzītu.

5:11b.MAR.005.011 Bet tur pie kalna ganījās liels cūku bars.

5:12b.MAR.005.012 Un gari lūdza Viņu, sacīdami: Sūti mūs cūkās, lai mēs tanīs ieejam!

5:13b.MAR.005.013 Un Jēzus tūdaļ atļāva tiem. Un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās, un cūku bars, kurā bija ap divi tūkstoši, lielā ātrumā metās jūrā un noslīka.

5:14b.MAR.005.014 Bet to gani aizbēga un pastāstīja pilsētā un laukos. Un iedzīvotāji izgāja raudzīt, kas noticis.

5:15b.MAR.005.015 Un viņi nāca pie Jēzus un redzēja to, kas tika ļaunā gara mocīts, sēžam apģērbtu un pilnā prātā; un tie ļoti nobijās.

5:16b.MAR.005.016 Un tie, kas to bija redzējuši, stāstīja viņiem, kas notika ar ļaunā gara apsēsto un cūkām.

5:17b.MAR.005.017 Un tie sāka Viņu lūgt, lai Viņš aizietu no to robežām.

5:18b.MAR.005.018 Bet kad Viņš kāpa laivā, sāka Viņu lūgt tas, kas bija ļaunā gara apsēts, lai tas varētu palikt pie Viņa.

5:19b.MAR.005.019 Un Viņš tam neatļāva, bet sacīja tam: Ej savās mājās pie savējiem un pasludini viņiem, kādas lielas lietas Kungs tev darījis un ka Viņš par tevi apžēlojies!

5:20b.MAR.005.020 Un viņš aizgāja un desmit pilsētu apgabalā sāka sludināt, ko Jēzus viņam darījis, un visi brīnījās.

5:21b.MAR.005.021 Un kad Jēzus atkal laivā pārcēlās pāri jūrai, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks; un Viņš bija pie jūras.

5:22b.MAR.005.022 Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām,

5:23b.MAR.005.023 Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu!

5:24b.MAR.005.024 Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu.

5:25b.MAR.005.025 Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas.

5:26b.MAR.005.026 Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī.

5:27b.MAR.005.027 Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm.

5:28b.MAR.005.028 Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.

5:29b.MAR.005.029 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta.

5:30b.MAR.005.030 Un Jēzus tūdaļ, sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, pagriezās pret ļaudīm un sacīja: Kas skāra manas drēbes?

5:31b.MAR.005.031 Un Viņa mācekļi sacīja Viņam: Tu redzi, ka ļaudis spiežas pie Tevis, un Tu saki: kas man pieskārās?

5:32b.MAR.005.032 Un Viņš apskatījās, lai redzētu to, kas to bija darījusi.

5:33b.MAR.005.033 Bet sieviete, nobijusies un trīcēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā zemē un teica Viņam visu patiesību.

5:34b.MAR.005.034 Bet Viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi darījusi veselu! Ej mierā un esi vesela no savas kaites!

5:35b.MAR.005.035 Viņam vēl runājot, nāca pie sinagogas priekšnieka un sacīja: Tava meita jau mirusi, ko vēl apgrūtini Mācītāju?

5:36b.MAR.005.036 Bet Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: Nebīsties, tikai tici!

5:37b.MAR.005.037 Un Viņš neļāva nevienam sev līdz iet, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, Jēkaba brālim.

5:38b.MAR.005.038 Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja.

5:39b.MAR.005.039 Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļ.

5:40b.MAR.005.040 Un tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja.

5:41b.MAR.005.041 Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: Talita, kumi! Tulkojumā: Meitiņ, es tev saku, celies augšām!

5:42b.MAR.005.042 Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns.

5:43b.MAR.005.043 Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.

6

6:1b.MAR.006.001 Un Viņš, izgājis no turienes, gāja uz savu dzimteni; un Viņa mācekļi sekoja Viņam.

6:2b.MAR.006.002 Un, kad atnāca sabats, Viņš sāka mācīt sinagogā; un daudzi, Viņu dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību, sacīdami: No kurienes Viņam tas viss? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un tādi brīnumi, kas notiek ar Viņa rokām?

6:3b.MAR.006.003 Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ieļaunojās no Viņa.

6:4b.MAR.006.004 Un Jēzus sacīja viņiem: Nekur pravietis nav bez cieņas, izņemot savu dzimteni, savu māju un savus radus.

6:5b.MAR.006.005 Un Viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, tik vien nedaudzus slimniekus Viņš dziedināja, uzlikdams rokas.

6:6b.MAR.006.006 Un Viņš brīnījās par viņu neticību; un mācīdams Viņš apstaigāja apkārtnes miestus.

6:7b.MAR.006.007 Un Viņš aicināja tos divpadsmit, un sāka tos sūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem.

6:8b.MAR.006.008 Un Viņš pavēlēja tiem nekā neņemt ceļā līdz: ne somu, ne maizi, ne naudu jostā, bet tikai spieķi,

6:9b.MAR.006.009 Un apaut sandales un neuzvilkt divus svārkus.

6:10b.MAR.006.010 Un Viņš tiem sacīja: Kur jūs kādā mājā ieiesiet, tur palieciet, kamēr no turienes iziesiet.

6:11b.MAR.006.011 Un ja kāds jūs neuzņemtu un jūs neuzklausītu, iziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām tiem par liecību!

6:12b.MAR.006.012 Un viņi izgāja un sludināja grēku gandarīšanu.

6:13b.MAR.006.013 Un viņi izdzina daudz ļauno garu un daudzus slimos svaidīja ar eļļu, un darīja tos veselus.

6:14b.MAR.006.014 Ķēniņš Herods dzirdēja (jo Viņa vārds bija kļuvis zināms), un sacīja, ka Jānis Kristītājs uzcēlies no miroņiem, un tāpēc tādi brīnumspēki darbojas Viņā.

6:15b.MAR.006.015 Bet citi sacīja, ka Viņš ir Elijs. Bet citi runāja, ka Viņš ir pravietis vai viens no praviešiem.

6:16b.MAR.006.016 To dzirdot, Herods sacīja: Jānis, kam es galvu nocirtu, ir uzcēlies no miroņiem.

6:17b.MAR.006.017 Jo Herods pats sūtīja un apcietināja Jāni, un saistīja viņu cietumā Herodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ, jo viņš to bija apprecējis.

6:18b.MAR.006.018 Jo Jānis sacīja Herodam: Tu nedrīksti turēt pie sevis sava brāļa sievu.

6:19b.MAR.006.019 Bet Herodija nīda viņu un gribēja to nonāvēt, bet nevarēja.

6:20b.MAR.006.020 Jo Herods no Jāņa bijās, zinādams, ka Viņš ir taisnīgs un svēts vīrs, un sargāja viņu; un, to uzklausījis, daudz darīja un labprāt viņā klausījās.

6:21b.MAR.006.021 Un kad pienāca attiecīga diena, Herods savā dzimšanas dienā Galilejas lielkungiem un kara virsniekiem, un augstajiem sarīkoja mielastu.

6:22b.MAR.006.022 Un Herodijas meita ienāca un dejoja, un patika Herodam un tiem, kas kopā atradās pie galda. Tad ķēniņš sacīja meitenei: Prasi no manis, ko gribēdama, un es tev to došu.

6:23b.MAR.006.023 Un viņš tai zvērēja: Visu, ko tu prasīsi, es tev došu, kaut vai pusi no savas valsts.

6:24b.MAR.006.024 Bet tā izgāja un sacīja savai mātei: Ko lai es prasu? Bet tā sacīja: Jāņa Kristītāja galvu.

6:25b.MAR.006.025 Un kad viņa tūlīt steigšus iegāja pie ķēniņa, tā prasīja, sacīdama: Es gribu, ka tu tūdaļ dotu man bļodā Jāņa Kristītāja galvu.

6:26b.MAR.006.026 Un ķēniņš noskuma, bet zvēresta un to dēļ, kas bija pie galda, viņš negribēja to apbēdināt.

6:27b.MAR.006.027 Un tas nosūtīja bendi un pavēlēja atnest bļodā viņa galvu. Un tas cietumā nocirta viņam galvu.

6:28b.MAR.006.028 Un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei; un meitene atdeva to savai mātei.

6:29b.MAR.006.029 Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca, paņēma viņa miesas un ielika tās kapā.

6:30b.MAR.006.030 Un apustuļi, sapulcējušies pie Jēzus, pastāstīja Viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši.

6:31b.MAR.006.031 Un Viņš tiem sacīja: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūtieties drusku! Jo daudz bija to, kas nāca un gāja, un viņiem nebija pat laika ēšanai.

6:32b.MAR.006.032 Un viņi, iekāpuši laivā, aizbrauca savrup vientuļā vietā.

6:33b.MAR.006.033 Un tie redzēja viņus aizbraucam, un daudzi uzzināja to. Un tie kājām no visām pilsētām saskrēja tur, aizsteidzoties viņiem priekšā.

6:34b.MAR.006.034 Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos.

6:35b.MAR.006.035 Un kad pienāca vēla stunda, Viņa mācekļi piegāja un sacīja: Šī vieta ir tuksnešaina, un diena jau pagājusi;

6:36b.MAR.006.036 Atlaid viņus, lai tie iet tuvākajās sētās un miestos un lai pērk sev barību ēšanai!

6:37b.MAR.006.037 Bet Viņš atbildēja tiem un sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Un tie sacīja Viņam: Mēs iesim un nopirksim par divi simts dēnārijiem maizi un dosim viņiem ēst.

6:38b.MAR.006.038 Un Viņš sacīja tiem: Cik maizes jums ir? Ejiet un palūkojiet! Un viņi uzzinājuši sacīja: Piecas un divas zivis.

6:39b.MAR.006.039 Un Viņš tiem pavēlēja, lai tie visus nosēdina zaļajā zālē.

6:40b.MAR.006.040 Un apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmit.

6:41b.MAR.006.041 Un Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis, pacēla acis pret debesīm, svētīja un lauza maizi, un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liek priekšā; arī divas zivis Viņš sadalīja visiem.

6:42b.MAR.006.042 Un visi ēda un paēda.

6:43b.MAR.006.043 Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm.

6:44b.MAR.006.044 Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru.

6:45b.MAR.006.045 Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis.

6:46b.MAR.006.046 Un Viņš, atlaidis tos, uzgāja kalnā Dievu lūgt.

6:47b.MAR.006.047 Un kad vakars metās, laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.

6:48b.MAR.006.048 Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām.

6:49b.MAR.006.049 Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza.

6:50b.MAR.006.050 Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties!

6:51b.MAR.006.051 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās.

6:52b.MAR.006.052 Jo viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.

6:53b.MAR.006.053 Un pārcēlušies viņi nāca Ģenezaretes zemē un piestājās malā.

6:54b.MAR.006.054 Kad viņi izkāpa no laivas, ļaudis tūlīt pazina Viņu.

6:55b.MAR.006.055 Un tie skrēja pa visu to apgabalu un sāka gultās nest tos, kas slimoja, turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.

6:56b.MAR.006.056 Un kur vien Viņš iegāja miestos vai ciemos, vai pilsētās, visur tie lika neveselos ielās un lūdza Viņu atļaut pieskarties Viņa drēbju šuvei; un kas Viņam pieskārās, tie kļuva veseli.

7

7:1b.MAR.007.001 Un pie Viņa sapulcējās farizeji un daži no Jeruzalemes atnākušie rakstu mācītāji.

7:2b.MAR.007.002 Un tie, redzēdami dažus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, ņēma to ļaunā.

7:3b.MAR.007.003 Jo farizeji un visi jūdi neēd, pirms tie, turēdamies pie senču ieražām, nav vairākkārt nomazgājuši rokas.

7:4b.MAR.007.004 Un tie, pārnākuši no tirgus, neēd, kamēr nav mazgājušies; un ir vēl daudz cita, kas tiem uzdots pildīt: kā biķeru, krūžu, vara trauku un guļamvietu mazgāšana.

7:5b.MAR.007.005 Un farizeji un rakstu mācītāji jautāja Viņam: Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc senču ieražām, bet ēd maizi, nemazgājuši rokas?

7:6b.MAR.007.006 Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Isajs labi pravietojis par jums, liekuļiem, kā ir rakstīts: Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis.

7:7b.MAR.007.007 Velti viņi mani cienī, mācot cilvēku mācības un likumus. (Is.29,13)

7:8b.MAR.007.008 Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas: krūžu un kausu mazgāšanas un daudz ko citu šim līdzīgu jūs darāt.

7:9b.MAR.007.009 Un Viņš tiem sacīja: Vai labi, ka jūs Dieva bausli padarāt nesaistošu, lai pildītu savas ieražas?

7:10b.MAR.007.010 Jo Mozus saka: Godā savu tēvu un māti! Un kas nolād tēvu un māti, tam būs mirt.

7:11b.MAR.007.011 Bet jūs sakāt: Ja kāds sacītu tēvam un mātei: Korban, tas ir: Upura dāvana lai būs tas, kas tev no manis varētu par labu nākt,

7:12b.MAR.007.012 Tad jūs neļaujat viņam vairs nekā darīt sava tēva un mātes labā,

7:13b.MAR.007.013 Atceldami Dieva vārdu ar jūsu ieražām, ko jūs esat ieveduši. Un daudz šim līdzīga jūs darāt.

7:14b.MAR.007.014 Un atkal Viņš, pieaicinājis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties mani visi un saprotiet!

7:15b.MAR.007.015 Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna.

7:16b.MAR.007.016 Ja kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird!

7:17b.MAR.007.017 Un kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi jautāja Viņam par šo līdzību.

7:18b.MAR.007.018 Un Viņš tiem sacīja: Tā arī jūs vēl esat neprašas? Vai jūs nesaprotat, ka viss, kas no ārienes ieiet cilvēkā, nevar to apgānīt?

7:19b.MAR.007.019 Jo tas neieiet viņa sirdī, bet nonāk vēderā un iziet laukā, tīrīdams katru barību.

7:20b.MAR.007.020 Bet Viņš sacīja: Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.

7:21b.MAR.007.021 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības.

7:22b.MAR.007.022 Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība.

7:23b.MAR.007.023 Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes; un tie apgāna cilvēku.

7:24b.MAR.007.024 Un Viņš cēlies aizgāja no turienes uz Tiras un Sidonas apgabalu; un, iegājis kādā namā, Viņš vēlējās, lai neviens to nezinātu; bet Viņš nevarēja palikt apslēpts.

7:25b.MAR.007.025 Un tūdaļ kāda sieviete, kuras meitiņa bija ļaunā gara apsēsta, izdzirdusi par Viņu, iegāja un krita pie Viņa kājām.

7:26b.MAR.007.026 Bet šī sieviete bija pagāniete, pēc dzimuma sirofeniķiete. Un tā lūdza Viņu, lai Viņš izdzen ļauno garu no viņas meitas.

7:27b.MAR.007.027 Viņš tai sacīja: Pagaidi, lai vispirms bērni tiek paēdināti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem.

7:28b.MAR.007.028 Bet tā atbildēja un sacīja Viņam: Jā gan, Kungs, jo arī sunīši ēd zem galda no bērnu druskām.

7:29b.MAR.007.029 Un Viņš tai sacīja: Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.

7:30b.MAR.007.030 Un tā, nogājusi savās mājās, atrada meitiņu gultā guļam; un ļaunais gars viņu bija atstājis.

7:31b.MAR.007.031 Un atkal Viņš, izgājis no Tiras robežām, nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.

7:32b.MAR.007.032 Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza Viņu, lai Viņš tam uzliek roku.

7:33b.MAR.007.033 Un Viņš, paņēmis to savrup no ļaudīm, ielika savus pirkstus tā ausīs; un Viņš izspļāvis aizskāra tā mēli.

7:34b.MAR.007.034 Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries!

7:35b.MAR.007.035 Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi.

7:36b.MAR.007.036 Un Viņš tiem pavēlēja par to nevienam nesacīt. Bet jo vairāk Viņš liedza, jo vairāk tie sludināja.

7:37b.MAR.007.037 Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem - spējas runāt.

8

8:1b.MAR.008.001 Tanīs dienās, kad daudz ļaužu bija kopā un tiem nebija ko ēst, Viņš, saaicinājis mācekļus, sacīja tiem:

8:2b.MAR.008.002 Man žēl šo ļaužu, jo, lūk, viņi jau trīs dienas paliek pie manis, un viņiem nav ko ēst.

8:3b.MAR.008.003 Un ja es tos atlaidīšu mājās neēdušus, tie ceļā nonīks, jo daži no viņiem nākuši no tālienes.

8:4b.MAR.008.004 Un Viņa mācekļi atbildēja Viņam: Kas šos var paēdināt ar maizi še, tuksnesī?

8:5b.MAR.008.005 Un Viņš jautāja tiem: Cik jums ir maizes? Tie atbildēja: Septiņas.

8:6b.MAR.008.006 Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. Un, paņēmis septiņas maizes, Viņš pateicās, lauza un deva tās saviem mācekļiem, lai viņi ceļ priekšā; un viņi cēla tās ļaudīm priekšā.

8:7b.MAR.008.007 Un viņiem bija nedaudz zivtiņu; un tās Viņš svētīja un pavēlēja celt priekšā.

8:8b.MAR.008.008 Un viņi ēda un paēda, un pielasīja ar atlikušajām druskām septiņus grozus.

8:9b.MAR.008.009 Bet to, kas ēda, bija tūkstoši četri; un tad Viņš tos atlaida.

8:10b.MAR.008.010 Un tūdaļ Viņš ar saviem mācekļiem, iekāpis laivā, nonāca Dalmanutas robežās.

8:11b.MAR.008.011 Un farizeji izgājuši sāka strīdēties ar Viņu un, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm.

8:12b.MAR.008.012 Un Viņš nopūtās savā garā un sacīja: Ko šī cilts meklē zīmi? Patiesi es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netiks dota.

8:13b.MAR.008.013 Un Viņš, tos atlaidis, atkal iekāpa laivā un pārcēlās otrā malā.

8:14b.MAR.008.014 Un viņi bija aizmirsuši paņemt līdz maizi; un viņiem laivā nebija vairāk līdz kā viena maize.

8:15b.MAR.008.015 Un Viņš tiem piekodināja un sacīja: Skatieties un sargieties no farizeju rauga un Heroda rauga!

8:16b.MAR.008.016 Un viņi domāja un savā starpā runāja: Tas tāpēc, ka mums nav maizes.

8:17b.MAR.008.017 To nomanīdams, Jēzus sacīja viņiem: Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl nocietināta?

8:18b.MAR.008.018 Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Un jūs neatminaties,

8:19b.MAR.008.019 Kad es piecas maizes lauzu pieciem tūkstošiem, cik grozu jūs savācāt pilnus druskām? Tie Viņam saka: Divpadsmit.

8:20b.MAR.008.020 Kad es lauzu septiņas maizes četriem tūkstošiem: cik grozu jūs savācāt ar druskām? Un tie sacīja Viņam: Septiņus.

8:21b.MAR.008.021 Un Viņš tiem sacīja: Kā tad jūs vēl nesaprotat?

8:22b.MAR.008.022 Un viņi nonāca Betsaidā; un pie Viņa atveda neredzīgo un lūdza Viņu, lai Viņš tam pieskartos.

8:23b.MAR.008.023 Un Viņš, paņēmis neredzīgo aiz rokas, izveda to ārpus miesta; ar siekalām apslapinājis viņa acis un uzlicis tam savas rokas, Viņš jautāja, vai viņš ko redzot?

8:24b.MAR.008.024 Un tas, atvēris acis, sacīja: Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.

8:25b.MAR.008.025 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz tā acīm; un tas sāka redzēt. Un tas kļuva vesels, tā ka visu skaidri redzēja.

8:26b.MAR.008.026 Un Viņš sūtīja to mājās, sacīdams: Ej savās mājās un, kad ieiesi miestā, nesaki nevienam!

8:27b.MAR.008.027 Un Jēzus un Viņa mācekļi aizgāja uz Filipa Cesarijas miestiem; un Viņš ceļā jautāja saviem mācekļiem, tiem sacīdams: Ko ļaudis saka? Kas es esmu?

8:28b.MAR.008.028 Tie atbildēja Viņam un sacīja: Jānis Kristītājs, citi Elijs, bet citi ka viens no praviešiem.

8:29b.MAR.008.029 Tad Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus.

8:30b.MAR.008.030 Un Viņš tiem piekodināja, lai tie par Viņu nevienam nekā nesaka.

8:31b.MAR.008.031 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš un jākļūst vecāko un augsto priesteru, un rakstu macītāju atmestam un nonāvētam, un pēc trim dienām Viņš celsies no miroņiem.

8:32b.MAR.008.032 Un Viņš runāja šos vārdus atklāti. Un Pēteris, paņēmis savrup Viņu, sāka Viņu apsaukt.

8:33b.MAR.008.033 Viņš, pagriezies un savus mācekļus uzlūkojis, piedraudēja Pēterim, sacīdams: Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!

8:34b.MAR.008.034 Un Viņš, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, sacīja tiem: Ja kas man grib sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man!

8:35b.MAR.008.035 Un kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis un evaņģēlija labad, tas to izglābs.

8:36b.MAR.008.036 Jo kāds labums cilvēkam, ja viņš iemantotu visu pasauli, bet savai dvēselei darīs zaudējumu?

8:37b.MAR.008.037 Vai kādu maiņas pretvērtību cilvēks dos par savu dvēseli?

8:38b.MAR.008.038 Ja kas manis un manu vārdu dēļ kaunēsies šīs laulības pārkāpējas un grēcīgās cilts priekšā, tā dēļ arī Cilvēks Dēls kaunēsies, kad Viņš ar saviem eņģeļiem nāks sava Tēva godībā.

8:39b.MAR.008.039 Un Viņš tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību spēkā atnākam.

9

9:1b.MAR.009.001 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un veda viņus vienus savrup augstā kalnā, un tika apskaidrots viņu priekšā.

9:2b.MAR.009.002 Un Viņa drēbes kļuva spožas un ļoti baltas kā sniegs, kādas neviens balinātājs virs zemes nevar izbalināt.

9:3b.MAR.009.003 Un viņiem parādījās Elijs ar Mozu un runāja ar Jēzu.

9:4b.MAR.009.004 Un Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: Mācītāj, labi mums šeit būt; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu, Mozum vienu un Elijam vienu!

9:5b.MAR.009.005 Jo viņš nezināja, ko viņš runāja, jo tie bija pārbijušies.

9:6b.MAR.009.006 Un padebess tos apēnoja, un no padebess nāca balss, sacīdama: Šis ir mans vismīļais Dēls; klausiet Viņu!

9:7b.MAR.009.007 Un viņi, tūdaļ apskatījušies, vairs nevienu pie sevis neredzēja, kā tikai Jēzu.

9:8b.MAR.009.008 Un Viņš, tiem no kalna nokāpjot, pavēlēja nevienam par redzēto nestāstīt, pirms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies.

9:9b.MAR.009.009 Un viņi vārdu paturēja sevī, savā starpā pārrunādami, kas tas ir, kad Viņš būs no miroņiem augšāmcēlies.

9:10b.MAR.009.010 Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Kā tad farizeji un rakstu mācītāji saka, ka iepriekš jānāk Elijam?

9:11b.MAR.009.011 Viņš atbildēja un sacīja tiem: Elijs, protams, iepriekš atnācis, visu atjaunos, tāpat kā arī par Cilvēka Dēlu ir rakstīts, ka Viņam daudz būs jācieš un jātop nicinātam?

9:12b.MAR.009.012 Bet es jums saku, ka arī Elijs ir nācis, un tie viņam darīja, ko gribēdami, kā par to rakstīts.

9:13b.MAR.009.013 Un Viņš, atnācis pie saviem mācekļiem, redzēja lielu ļaužu pulku ap tiem un rakstu mācītājus, strīdoties ar viņiem.

9:14b.MAR.009.014 Un tiklīdz visi ļaudis ieraudzīja Jēzu, tie brīnījās un nobijās, un pieskrējuši sveicināja Viņu.

9:15b.MAR.009.015 Un Viņš jautāja tiem: Ko jūs savā starpā strīdaties?

9:16b.MAR.009.016 Un viens no ļaužu pulka atbildēja un sacīja: Mācītāj, es atvedu pie Tevis savu mēmā gara apsēsto dēlu.

9:17b.MAR.009.017 Un kur vien tas viņu sagrābj, tas to met zemē, un viņš puto un griež zobus, un sastingst. Un es Taviem mācekļiem sacīju, lai viņi to izdzen, bet viņi nevarēja.

9:18b.MAR.009.018 Viņš tiem atbildēja un sacīja: Ak, neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs cietīšu? Vediet to pie manis!

9:19b.MAR.009.019 Un viņi to atveda. Un kad Viņš to redzēja, gars tūdaļ to raustīja; un tas, zemē nokritis, putodamies vārtījās.

9:20b.MAR.009.020 Un Viņš jautāja tā tēvam: Cik ilgs laiks ir, kamēr tam tā noticis? Un tas atbildēja: No bērnības.

9:21b.MAR.009.021 Un bieži tas viņu metis ugunī un ūdenī, lai viņu nogalinātu. Bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi un apžēlojies par mums!

9:22b.MAR.009.022 Bet Jēzus viņam sacīja: Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams.

9:23b.MAR.009.023 Un tūdaļ zēna tēvs iesaucās un raudādams sacīja: Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!

9:24b.MAR.009.024 Un Jēzus, redzēdams ļaudis sapulcējoties, piedraudēja nešķīstajam garam un sacīja tam: Tu kurlais un mēmais gars, es tev pavēlu: izej no viņa un vairs tanī neieej!

9:25b.MAR.009.025 Un tas, kliegdams un stipri viņu raustīdams, izgāja no tā; un viņš kļuva kā mironis, tā ka daudzi sacīja: Viņš ir miris.

9:26b.MAR.009.026 Bet Jēzus, satvēris viņu aiz rokas, pacēla to; un viņš piecēlās.

9:27b.MAR.009.027 Un kad Viņš iegāja namā, mācekļi, vienatnē būdami, jautāja Viņam: Kāpēc mēs to nespējām izdzīt?

9:28b.MAR.009.028 Un Viņš tiem sacīja: Šī suga citādi nevar tikt izdzīta, kā tikai Dievu lūdzot un gavējot.

9:29b.MAR.009.029 Un tie, izgājuši no turienes, gāja cauri Galilejai; un Viņš nevēlējās, lai kāds par to zinātu.

9:30b.MAR.009.030 Bet Viņš mācīja savus mācekļus un sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies.

9:31b.MAR.009.031 Bet tie šo vārdu nesaprata un baidījās Viņam jautāt.

9:32b.MAR.009.032 Un viņi nonāca Kafarnaumā. Kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt?

9:33b.MAR.009.033 Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks.

9:34b.MAR.009.034 Un Viņš, apsēdies, piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps.

9:35b.MAR.009.035 Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem:

9:36b.MAR.009.036 Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis.

9:37b.MAR.009.037 Jānis Viņam atbildēja un sacīja: Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas mums neseko, Tavā vārdā ļaunos garus izdzenam; un mēs viņam aizliedzām.

9:38b.MAR.009.038 Bet Jēzus sacīja: Neliedziet viņam, jo neviens nedara manā vārdā brīnumu, kas tūdaļ varētu par mani ļaunu runāt.

9:39b.MAR.009.039 Jo kas nav pret jums, tas ir ar jums.

9:40b.MAR.009.040 Jo kas jums pasniegs manā vārdā dzeršanai biķeri ūdens, tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku, tam viņa alga nezudīs.

9:41b.MAR.009.041 Un ja kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā.

9:42b.MAR.009.042 Un ja tevi apgrēcina tava roka, nocērt to: labāk tev kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām ieiet ellē, neizdzēšamā ugunī,

9:43b.MAR.009.043 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.

9:44b.MAR.009.044 Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: labāk tev klibam ieiet mūžīgā dzīvībā, nekā tev divas kājas un tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī,

9:45b.MAR.009.045 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.

9:46b.MAR.009.046 Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to: labāk tev ir kā vienacim ieiet Dieva valstībā, nekā tev divas acis un tu tiec iemests elles ugunī,

9:47b.MAR.009.047 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.

9:48b.MAR.009.048 Jo ikviens ugunī taps sālīts, un katrs upuris tiks sālī sālīts.

9:49b.MAR.009.049 Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nederīga, ar ko jūs to padarīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un uzturiet mieru savā starpā!

10

10:1b.MAR.010.001 Un Viņš, cēlies no turienes, nāca Jūdejas robežās, viņpus Jordānai; un atkal ļaužu pulki sapulcējās pie Viņa; un Viņš kā parasti mācīja tos.

10:2b.MAR.010.002 Un farizeji pienāca un, Viņu kārdinādami, jautāja: Vai vīrs drīkst šķirties no sievas?

10:3b.MAR.010.003 Bet Viņš atbildēdams sacīja tiem: Ko Mozus jums pavēlējis?

10:4b.MAR.010.004 Tie sacīja: Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās grāmatu un šķirties. (5.Moz.24,1)

10:5b.MAR.010.005 Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu rakstījis.

10:6b.MAR.010.006 Bet no radīšanas sākuma Dievs viņus radīja kā vīrieti un sievieti. (1.Moz.1,27)

10:7b.MAR.010.007 Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un paliks pie savas sievas. (1.Moz.2,24; Mt.19,5; 1.Kor.7,10; Ef.5,31)

10:8b.MAR.010.008 Un tie būs divi vienā miesā. Tātad viņi jau nav divi, bet viena miesa. (1.Kor.6,16)

10:9b.MAR.010.009 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.

10:10b.MAR.010.010 Un Viņa mācekļi mājās atkal jautāja Viņam par to pašu.

10:11b.MAR.010.011 Un Viņš tiem sacīja: Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu.

10:12b.MAR.010.012 Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību. (Lk.16,18; 1.Kor.7,10-11)

10:13b.MAR.010.013 Un Viņam atnesa bērniņus, lai Viņš tiem pieskartos, bet mācekļi norāja nesējus.

10:14b.MAR.010.014 Jēzus, tos redzēdams, saīga un sacīja viņiem: Laidiet bērniņus pie manis nākt un neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.

10:15b.MAR.010.015 Patiesi, es jums saku: kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies. (Mt.18,3)

10:16b.MAR.010.016 Un Viņš tos apskāva un, uzlicis tiem rokas, tos svētīja.

10:17b.MAR.010.017 Un kad Viņš bija izgājis ceļā, kāds piesteidzās un, ceļos pret Viņu nometies, lūdza Viņu: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvošanu?

10:18b.MAR.010.018 Bet Jēzus sacīja viņam: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labais, kā vienīgi Dievs.

10:19b.MAR.010.019 Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs krāpt, tev būs tēvu un māti godāt!

10:20b.MAR.010.020 Bet tas atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, no savas jaunības es esmu visu to pildījis.

10:21b.MAR.010.021 Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam: Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man!

10:22b.MAR.010.022 Tas, noskumis par šo vārdu, aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz īpašumu.

10:23b.MAR.010.023 Un Jēzus apskatījies sacīja saviem mācekļiem: Cik grūti tiem, kam bagātība, ieiet Dieva valstībā!

10:24b.MAR.010.024 Bet mācekļi iztrūkās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēdams, sacīja tiem: Bērniņi, cik grūti ieiet Dieva valstībā tiem, kas paļaujas uz naudu!

10:25b.MAR.010.025 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.

10:26b.MAR.010.026 Tie vēl vairāk brīnījās un savā starpā runāja: Un kas tad var kļūt pestīts?

10:27b.MAR.010.027 Un Jēzus, viņus uzlūkodams, sacīja: Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams. (Mt.19,26)

10:28b.MAR.010.028 Un Pēteris sāka Viņam runāt: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. (Mt.19,27;Lk.18,28)

10:29b.MAR.010.029 Jēzus atbildēdams sacīja: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus,

10:30b.MAR.010.030 Kas tagad, šinī laikā, nesaņemtu simtkārt tik daudz, kaut caur vajāšanām, namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, un nākošajā laikā mūžīgo dzīvi.

10:31b.MAR.010.031 Bet daudzi pirmie būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie. (Mt.19,30)

10:32b.MAR.010.032 Bet viņi bija ceļā, iedami uz Jeruzalemi; un Jēzus gāja viņiem pa priekšu; un tie, iztrūkušies un baidīdamies, sekoja. Un Viņš atkal, pieaicinājis tos divpadsmit, sāka tiem runāt par to, kas Viņam notiks. (Mt.20,17; Lk.18,31)

10:33b.MAR.010.033 Jo, lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecākajiem; un tie Viņu notiesās nāvē un nodos pagāniem;

10:34b.MAR.010.034 Un tie Viņu izsmies un apspļaudīs Viņu, un šaustīs Viņu, un nonāvēs Viņu, un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.

10:35b.MAR.010.035 Un Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis, piegājuši pie Viņa, sacīja: Mācītāj, mēs vēlamies, lai Tu mums darītu, ko vien mēs lūgsim!

10:36b.MAR.010.036 Bet Viņš tiem sacīja: Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu?

10:37b.MAR.010.037 Tie sacīja: Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē!

10:38b.MAR.010.038 Bet Jēzus viņiem sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, un tapt kristīti kristībā, kurā es tieku kristīts?

10:39b.MAR.010.039 Bet tie Viņam sacīja: Mēs varam! Bet Jēzus viņiem sacīja: Biķeri, kuru es dzeru, jūs gan dzersiet un tapsiet kristīti kristībā, kurā es topu kristīts,

10:40b.MAR.010.040 Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot jums, bet kuriem tas ir sataisīts.

10:41b.MAR.010.041 Kad tie desmit to dzirdēja, tie ņēma to Jēkabam un Jānim ļaunā.

10:42b.MAR.010.042 Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja viņiem: Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām; un viņu valdnieki izmanto varu pār tām.

10:43b.MAR.010.043 Bet tā lai nav jūsu starpā, bet kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis!

10:44b.MAR.010.044 Bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps!

10:45b.MAR.010.045 Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai.

10:46b.MAR.010.046 Un tie nonāca Jērikā; un Viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja.

10:47b.MAR.010.047 Viņš, izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, sāka saukt un sacīja: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!

10:48b.MAR.010.048 Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!

10:49b.MAR.010.049 Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!

10:50b.MAR.010.050 Tas, nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa.

10:51b.MAR.010.051 Un Jēzus, uzrunādams, sacīja viņam: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu!

10:52b.MAR.010.052 Bet Jēzus viņam sacīja: Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.

11

11:1b.MAR.011.001 Un Viņš, kad tie tuvojās Jeruzalemei un Betānijai pie Olīvkalna, sūtīja divus no saviem mācekļiem

11:2b.MAR.011.002 Un sacīja viņiem: Ejiet miestā, kas jūsu priekšā! Un jūs, ieiedami tur, tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks līdz šim nav sēdējis; atraisiet to un atvediet!

11:3b.MAR.011.003 Un ja kāds jums sacīs, ko jūs darāt, tad sakiet, ka Kungam tā vajag! Un tūdaļ viņš to atlaidīs šurp.

11:4b.MAR.011.004 Un nogājuši viņi atrada kumeļu, piesietu ārā pie durvīm uz ceļa; un viņi atraisīja to.

11:5b.MAR.011.005 Un daži, kas tur stāvēja, sacīja viņiem: Ko jūs darāt, atraisīdami kumeļu?

11:6b.MAR.011.006 Viņi tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis; un tie viņus atlaida.

11:7b.MAR.011.007 Un viņi atveda kumeļu pie Jēzus un uzlika tam savas drēbes; un Viņš sēdās tanī.

11:8b.MAR.011.008 Bet daudzi izklāja savas drēbes ceļā; bet citi cirta zarus no kokiem un klāja tos ceļā;

11:9b.MAR.011.009 Un tie, kas gāja priekšā, un tie, kas sekoja, kliedza, sacīdami: Hozanna!

11:10b.MAR.011.010 Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Slavēta lai ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Hozanna augstībā!

11:11b.MAR.011.011 Un Viņš iegāja Jeruzalemē, dievnamā; un Viņš, visu apskatījis, vakara stundai jau iestājoties, ar tiem divpadsmit izgāja uz Betāniju.

11:12b.MAR.011.012 Un otrā dienā, kad tie izgāja no Betānijas,Viņš bija izsalcis.

11:13b.MAR.011.013 Un Viņš, ieraudzījis tālienē vīģes koku, kam bija lapas, gāja, vai tanī ko neatrastu; un Viņš, piegājis pie tā, neatrada nekā, kā tikai lapas, jo vēl nebija vīģu laiks.

11:14b.MAR.011.014 Un Viņš ierunājās un sacīja tam: Lai ne mūžam neviens no tevis augļus neēd! Un Viņa mācekļi to dzirdēja.

11:15b.MAR.011.015 Un viņi iegāja Jeruzalemē. Un Viņš, iegājis dievnamā, sāka dzīt ārā tos, kas pārdeva un pirka svētnīcā; un Viņš apgāza naudas mainītāju galdus un baložu pārdevēju solus.

11:16b.MAR.011.016 Un Viņš neļāva, lai kāds nestu kādu trauku caur svētnīcu.

11:17b.MAR.011.017 Un Viņš mācīja, sacīdams tiem: Vai nav rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu visām tautām? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.

11:18b.MAR.011.018 To dzirdot, augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nonāvēt, bet baidījās Viņa, jo viss ļaužu pulks brīnījās par Viņa mācību.

11:19b.MAR.011.019 Un Viņš, vakaram metoties, izgāja no pilsētas.

11:20b.MAR.011.020 Un no rīta, garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz saknēm.

11:21b.MAR.011.021 Un Pēteris atminējies sacīja Viņam: Mācītāj, lūk, vīģes koks, kuru Tu nolādēji, ir nokaltis.

11:22b.MAR.011.022 Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Ticiet Dievam!

11:23b.MAR.011.023 Patiesi es jums saku: ja kas sacīs šim kalnam: celies un meties jūrā, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka tas notiks, ko viņš saka, tad tas viņam tā notiks.

11:24b.MAR.011.024 Tāpēc es jums saku: visu, ko jūs, Dievu lūgdami, lūgsiet, ticiet, ka jūs saņemsiet; un tas jums notiks.

11:25b.MAR.011.025 Un piedodiet, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, ja jums kas ir pret citu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, piedotu jums jūsu grēkus.

11:26b.MAR.011.026 Bet ja jūs nepiedosiet, arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, nepiedos jums jūsu grēkus. (Mt.6,14-15)

11:27b.MAR.011.027 Un viņi atkal atnāca Jeruzalemē. Un Viņam svētnīcā staigājot, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un vecākie pienāca pie Viņa

11:28b.MAR.011.028 Un sacīja Viņam: Kā varā Tu šo dari? Un kas Tev šo varu devis, lai Tu to darītu?

11:29b.MAR.011.029 Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Es arī jautāšu jums vienu vārdu, un jūs atbildiet man! Un tad es jums pateikšu, kā varā es to daru.

11:30b.MAR.011.030 Atbildiet man: vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem?

11:31b.MAR.011.031 Bet viņi savā starpā pārdomāja un sacīja: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs, kāpēc tad mēs neticējām viņam?

11:32b.MAR.011.032 Ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, mums jābaidās no tautas, jo visi par Jāni domāja, ka viņš patiesi ir pravietis.

11:33b.MAR.011.033 Un viņi atbildēja un sacīja Jēzum: Mēs nezinām. Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.

12

12:1b.MAR.012.001 Un Viņš iesāka runāt tiem līdzībās: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un apžogoja to ar sētu, un izraka vīna spiedi, un uztaisīja torni, un iznomāja to vīna dārzniekiem, un aizceļoja tālumā.

12:2b.MAR.012.002 Un savā laikā viņš sūtīja pie strādniekiem kalpu, lai saņemtu no strādniekiem vīna dārza augļus.

12:3b.MAR.012.003 Tie, satvēruši viņu, sita un aizsūtīja tukšā.

12:4b.MAR.012.004 Un atkal viņš sūtīja pie tiem citu kalpu; bet tie ievainoja viņu galvā un apsmēja.

12:5b.MAR.012.005 Un viņš atkal sūtīja citu; un tie to nonāvēja, un vēl citus, no kuriem dažus sita, bet citus nogalināja.

12:6b.MAR.012.006 Vēl viņam bija viens dēls, kas tam bija ļoti mīļš, un beigās viņš to sūtīja pie tiem, sacīdams: mana dēla taču tie kaunēsies.

12:7b.MAR.012.007 Bet vīna dārza strādnieki runāja savā starpā: Šis ir mantinieks; nāciet, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu!

12:8b.MAR.012.008 Un tie, satvēruši viņu, to nogalināja un izmeta no vīna dārza ārā.

12:9b.MAR.012.009 Ko tad darīs vīna kalna kungs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un savu vīna dārzu izdos citiem.

12:10b.MAR.012.010 Vai jūs neesat lasījuši Rakstos: Akmens, ko nama cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens. (Ps 117,22; Is.23,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7)

12:11b.MAR.012.011 To Kungs ir darījis; un mūsu acīs tas ir apbrīnošanas cienīgs.

12:12b.MAR.012.012 Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet baidījās ļaužu, jo tie noprata, ka Viņš šo līdzību viņiem runājis. Un tie, atstājuši Viņu, aizgāja.

12:13b.MAR.012.013 Un tie sūtīja pie Viņa dažus no farizejiem un herodiešiem, lai Viņu pieķertu vārdos.

12:14b.MAR.012.014 Tie atnākuši sacīja Viņam: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un neiztopi nevienam, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļus patiesībā; vai pienākas maksāt ķeizaram nodokli, vai lai nemaksājam?

12:15b.MAR.012.015 Bet Viņš, pazīdams to viltību, tiem sacīja: Kam jūs mani kārdināt? Atnesiet man denāriju, lai es to redzu!

12:16b.MAR.012.016 Un tie atnesa Viņam. Un Viņš sacīja tiem: Kā šis attēls un uzraksts? Tie saka Viņam: Ķeizara.

12:17b.MAR.012.017 Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! Un tie brīnījās par Viņu. (Rom 13,7)

12:18b.MAR.012.018 Un saduceji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, nāca pie Viņa un jautāja Viņam, sacīdami:

12:19b.MAR.012.019 Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam brālis mirst un atstāj sievu, bet bērnus neatstāj, tad lai tā brālis precē viņa sievu un rada brālim pēcnācējus.

12:20b.MAR.012.020 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apprecēja sievu un, neatstājis pēcnācējus, nomira.

12:21b.MAR.012.021 Un otrs apprecēja viņu; un arī tas, neatstājis pēcnācējus, nomira. Tāpat arī trešais.

12:22b.MAR.012.022 Līdzīgā kārtā viņu apprecēja visi septiņi, bet pēcnācējus neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva.

12:23b.MAR.012.023 Tad nu augšāmceļoties, kad viņi augšāmcelsies, kuram no viņiem šī sieva piederēs, jo septiņiem tā bijusi sieva?

12:24b.MAR.012.024 Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Vai jūs nemaldāties, nepazīdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku?

12:25b.MAR.012.025 Jo kad tie no miroņiem augšāmcelsies, viņi nedz precēsies, nedz taps precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs.

12:26b.MAR.012.026 Bet par mirušajiem, ka viņi celsies augšām, vai neesat lasījuši Mozus grāmatā, kā Dievs tam pie ērkšķu krūma runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs?

12:27b.MAR.012.027 Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Un tā jūs ļoti maldāties.

12:28b.MAR.012.028 Un pienāca viens no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies viņu sarunā, un, redzēdams to, ka Viņš labi tiem atbildējis, jautāja Viņam: Kurš ir no visiem augstākais bauslis?

12:29b.MAR.012.029 Bet Jēzus atbildēja viņam: Augstākais bauslis no visiem ir: klausies, Izraēl, Kungs tavs Dievs ir vienīgais Dievs.

12:30b.MAR.012.030 Un tev būs Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais bauslis!

12:31b.MAR.012.031 Bet otrs ir šim līdzīgs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Cita baušļa, lielāka par šo, vairs nav. (3.Moz.19,18; Mt.22,39; Rom.13,9; Gal.5,14; Jēk.2,8)

12:32b.MAR.012.032 Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: Labi, Mācītāj! Tu patiesību teici, ka viens ir Dievs, un nav cita, kā Viņš vien.

12:33b.MAR.012.033 Un Viņu mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem.

12:34b.MAR.012.034 Bet Jēzus, redzēdams, ka viņš gudri atbildējis, sacīja viņam: Tu neesi tālu no Dieva valstības. Un neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt.

12:35b.MAR.012.035 Un Jēzus, mācīdams svētnīcā, atbildēja un sacīja: Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls?

12:36b.MAR.012.036 Jo pats Dāvids, Svētā Gara apgaismots, saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām.

12:37b.MAR.012.037 Taču pats Dāvids sauc Viņu par Kungu, un kā tad Tas ir viņa dēls? Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās.

12:38b.MAR.012.038 Un Viņš savā mācībā sacīja tiem: Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt garos svārkos un saņemt sveicinājumus tirgus laukumos,

12:39b.MAR.012.039 Un sinagogās sēdēt goda vietās, un pirmajās vietās mielastos,

12:40b.MAR.012.040 Kas garu lūgšanu iemesla dēļ aprij atraitņu namus; šie saņems smagāku sodu.

12:41b.MAR.012.041 Un Jēzus, sēdēdams iepretim upuru lādei, redzēja, ka ļaudis meta naudu upuru lādē; un daudzi bagātie meta daudz.

12:42b.MAR.012.042 Bet viena nabaga atraitne atnākusi iemeta divas artavas, kas ir viens kvadrants,

12:43b.MAR.012.043 Un Viņš, pieaicinājis savus mācekļus, tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne vairāk iemetusi nekā visi, kas upuru lādē tika metuši.

12:44b.MAR.012.044 Jo visi meta no tā, kas viņiem bija lieks, bet šī upurēja no savas nabadzības visu, kas tai bija, - visu savu uzturu.

13

13:1b.MAR.013.001 Un Viņam izejot no svētnīcas, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas celtnes!

13:2b.MAR.013.002 Un Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Vai tu redzi visas šīs lielās celtnes? Akmens uz akmens nepaliks, kas netaptu sagrauts. (Lk 19,44; 21,6)

13:3b.MAR.013.003 Un kad Viņš sēdēja iepretim svētnīcai Olīvkalnā, Pēteris un Jēkabs, un Jānis, un Andrejs atsevišķi jautāja Viņam:

13:4b.MAR.013.004 Saki mums, kad tas notiks un kāda zīme būs, kad tas viss sāks piepildīties?

13:5b.MAR.013.005 Un Jēzus atbildēdams sāka viņiem runāt: Skatieties, ka jūs kāds nepieviļ!

13:6b.MAR.013.006 Jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: Es tas esmu, un daudzus pievils.

13:7b.MAR.013.007 Bet kad jūs dzirdēsiet par kariem un karu nostāstus, nebīstieties, jo tam ir jānotiek, bet vēl nav gals.

13:8b.MAR.013.008 Jo tauta celsies pret tautu, un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bads. Tas būs bēdu sākums.

13:9b.MAR.013.009 Bet paši sevī skatieties! Jo viņi jūs nodos tiesai un sinagogās jūs šaustīs, un manis dēļ jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem par liecību.

13:10b.MAR.013.010 Un pirms tā jātop evaņģēlijam pasludinātam visām tautām.

13:11b.MAR.013.011 Un kad viņi jūs vedīs nodošanai, iepriekš nedomājiet par to, kas jums būs jārunā; bet kas jums tanī stundā tiks dots, to runājiet, jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars.

13:12b.MAR.013.012 Bet brālis nodos nāvei brāli un tēvs dēlu; un bērni sacelsies pret vecākiem un nonāvēs viņus.

13:13b.MAR.013.013 Un mana vārda dēļ jūs visi ienīdīs. Bet kas izturēs līdz galam, tas izglābsies.

13:14b.MAR.013.014 Bet kad redzēsiet izpostīšanas negantību esam, kur nevajag, kas to lasa, lai saprot! - tad, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos!

13:15b.MAR.013.015 Un kas uz jumta, tas lai nenokāpj namā un lai neieiet kaut ko paņemt savās mājās!

13:16b.MAR.013.016 Un kas būs tīrumā, lai neatgriežas atpakaļ paņemt savas drēbes!

13:17b.MAR.013.017 Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās!

13:18b.MAR.013.018 Bet lūdziet Dievu, lai tas nenotiek ziemā!

13:19b.MAR.013.019 Jo tanīs dienās būs tādas apspiešanas, kādas nav bijušas no iesākuma līdz šim, kamēr Dievs pasauli radījis, un arī vairs nebūs.

13:20b.MAR.013.020 Un ja Kungs šīs dienas nesaīsinātu, neviena miesa netiktu izglābta, bet izvēlēto dēļ, kurus Viņš ir izredzējis, Viņš šīs dienas saīsinājis.

13:21b.MAR.013.021 Un ja kāds tad jums sacīs: Lūk, še ir Kristus, lūk, tur, tad neticiet!

13:22b.MAR.013.022 Jo celsies viltus kristi un viltus pravieši, un darīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos.

13:23b.MAR.013.023 Bet to jūs ievērojiet! Lūk, es esmu jums to visu iepriekš pateicis.

13:24b.MAR.013.024 Bet tanīs dienās pēc tām apspiešanām saule aptumšosies, un mēness nedos vairs savu spīdumu,

13:25b.MAR.013.025 Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustēsies.

13:26b.MAR.013.026 Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebešos lielā spēkā un godībā.

13:27b.MAR.013.027 Un tad Viņš sūtīs savus eņģeļus un sapulcinās savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debesu augstumiem.

13:28b.MAR.013.028 Bet mācieties līdzību no vīģes koka! Kad jau tā zari kļūst maigi un lapas plaukst, tad ziniet, ka vasara tuvu.

13:29b.MAR.013.029 Tā arī jūs, kad redzēsiet to notiekam, ziniet, ka Viņš tuvu durvju priekšā.

13:30b.MAR.013.030 Patiesi es jums saku: Šī cilts neizzudīs, iekams viss tas notiks.

13:31b.MAR.013.031 Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.

13:32b.MAR.013.032 Bet par šo dienu vai stundu neviens nezina: ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, tikai Tēvs.

13:33b.MAR.013.033 Skatieties, esiet modri un lūdziet Dievu, jo jūs nezināt, kad tas laiks būs.

13:34b.MAR.013.034 Tas ir tā: cilvēks, aizceļodams tālumā, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu pār katru darbu, un durvju sargam pavēlēja būt nomodā.

13:35b.MAR.013.035 Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai agri no rīta.

13:36b.MAR.013.036 Ka viņš, nejauši atnākot, neatrod jūs guļot.

13:37b.MAR.013.037 Bet ko es jums saku, to es saku visiem: Esiet nomodā!

14

14:1b.MAR.014.001 Bet pēc divām dienām bija Lieldienas un neraudzētās maizes svētki; un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu viltīgi apcietināt un nonāvēt.

14:2b.MAR.014.002 Bet viņi sacīja: Tikai ne svētku dienā, lai kādreiz nesaceļas tautā nemiers!

14:3b.MAR.014.003 Un kad Viņš bija Betānijā, Sīmaņa spitālīgā namā, un, Viņam pie galda esot, nāca sieviete, kurai bija alabastra trauks ar dārgu, tīras nardes svaidāmo eļļu, un, trauku sasitusi, viņa izlēja to uz Viņa galvas.

14:4b.MAR.014.004 Bet bija daži, kas sevī apskaitās un sacīja: Kāpēc notikusi šī eļļas izšķērdība?

14:5b.MAR.014.005 Jo varēja šo eļļu pārdot vairāk nekā par trīs simti denārijiem un atdot nabagiem. Un tie kurnēja pret Viņu.

14:6b.MAR.014.006 Bet Jēzus sacīja: Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu apgrūtināt? Viņa man labu darbu darījusi.

14:7b.MAR.014.007 Jo trūcīgie ir vienmēr pie jums, un, ja jūs gribēsiet, varēsiet viņiem labu darīt; bet es neesmu vienmēr pie jums.

14:8b.MAR.014.008 Ko viņa varēja, to tā darīja; viņa jau iepriekš svaidīja manu miesu apbedīšanai.

14:9b.MAR.014.009 Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, viņas piemiņai tiks stāstīts, ko tā darījusi.

14:10b.MAR.014.010 Un viens no tiem divpadsmit, Jūdass Iskariots, aizgāja pie augstajiem priesteriem, lai Viņu tiem nodotu.

14:11b.MAR.014.011 Un kad viņi to dzirdēja, tie priecājās un apsolīja viņam dot naudu. Un tas meklēja, kā Viņu nodot izdevīgā brīdī.

14:12b.MAR.014.012 Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad upurēja Lieldienu jēru, Viņa mācekļi sacīja Viņam: Kur tu vēlies, lai mēs ejam un sagatavojam Tev Lieldienu maltīti?

14:13b.MAR.014.013 Un Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un sacīja tiem: Ejiet pilsētā, un jūs sastaps cilvēks, kas nes ūdens krūzi; sekojiet viņam!

14:14b.MAR.014.014 Un kur viņš ieies, tur sakiet nama kungam, ka Mācītājs jautā: kur ir man telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu ēst Lieldienu jēru?

14:15b.MAR.014.015 Un viņš jums ierādīs iekārtotu lielu istabu; un tur sagatavojiet mums.

14:16b.MAR.014.016 Un Viņa mācekļi aizgāja un iegāja pilsētā, un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Lieldienas.

14:17b.MAR.014.017 Vakaram iestājoties, Viņš atnāca ar tiem divpadsmit.

14:18b.MAR.014.018 Un kad viņi bija pie galda un ēda, Jēzus sacīja: Patiesi es jums saku, ka viens no jums, kas kopā ar mani ēd, nodos mani.

14:19b.MAR.014.019 Un tie sāka skumt un cits pēc cita jautāja: Vai es tas esmu?

14:20b.MAR.014.020 Viņš tiem sacīja: Viens no tiem divpadsmit, kas ar mani roku mērc bļodā.

14:21b.MAR.014.021 Jo Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu ir rakstīts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Labāk būtu šim cilvēkam, ja viņš nebūtu dzimis.

14:22b.MAR.014.022 Un Jēzus, viņiem ēdot, paņēma maizi, svētīja to, lauza, deva viņiem un sacīja: Ņemiet, šī ir mana Miesa.

14:23b.MAR.014.023 Un Viņš ņēma biķeri, sacīja pateicību un deva viņiem; un tie visi dzēra no tā.

14:24b.MAR.014.024 Un Viņš tiem sacīja: Šīs ir manas jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiks izlietas.

14:25b.MAR.014.025 Patiesi es jums saku, ka es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.

14:26b.MAR.014.026 Un viņi, slavas dziesmu nodziedājuši, izgāja uz Olīvkalnu.

14:27b.MAR.014.027 Un Jēzus sacīja viņiem: Jūs visi šinī naktī ņemsiet apgrēcību no manis, jo ir rakstīts: Es sitīšu ganu un avis tiks izklīdinātas.

14:28b.MAR.014.028 Bet pēc tam, kad es no miroņiem būšu uzcēlies, es pirms jums noiešu Galilejā.

14:29b.MAR.014.029 Bet Pēteris sacīja Viņam: Un ja visi ieļaunotos no Tevis, es tomēr ne.

14:30b.MAR.014.030 Un Jēzus viņam sacīja: Patiesi es tev saku, ka šodien, vēl šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt noliegsi.

14:31b.MAR.014.031 Bet viņš runāja tālāk: Un ja man būtu līdz ar Tevi jāmirst, es Tevi nenoliegšu. Tāpat arī visi runāja.

14:32b.MAR.014.032 Un Viņš gāja uz muižu, kuru sauca Ģetzemane. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Sēdiet šeit, kamēr es lūgšu Dievu!

14:33b.MAR.014.033 Un Viņš ņēma sev līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni, un iesāka baiļoties un skumt.

14:34b.MAR.014.034 Un Viņš tiem sacīja: Mana dvēsele noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā!

14:35b.MAR.014.035 Un Viņš, nedaudz pagājis tālāk, krita zemē un lūdza Dievu: ja tas varētu būt, lai šī stunda paietu Viņam secen.

14:36b.MAR.014.036 Un Viņš sacīja: Abba, Tēvs! Tev viss iespējams, novērs šo biķeri no manis, tomēr ne ko es gribu, bet ko Tu.

14:37b.MAR.014.037 Un Viņš atnāca un atrada tos guļam. Un Viņš sacīja Pēterim: Sīmani, tu guli? Vai tu nevarēji vienu stundu būt nomodā?

14:38b.MAR.014.038 Esiet nomodā un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir modrs, bet miesa vāja.

14:39b.MAR.014.039 Un atkal Viņš nogāja un lūdza Dievu, tos pašus vārdus sacīdams.

14:40b.MAR.014.040 Un atgriezies Viņš atkal atrada tos guļam, jo viņu acis bija smagas kļuvušas; un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.

14:41b.MAR.014.041 Un Viņš atnāca trešoreiz un sacīja tiem: Guliet jau un dusiet! Ir diezgan! Stunda ir pienākusi: lūk, Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās.

14:42b.MAR.014.042 Celieties, iesim! Lūk, kas mani nodos, jau ir tuvu klāt!

14:43b.MAR.014.043 Un, Viņam vēl runājot, no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecākajiem atnāca Jūdass Iskariots, viens no tiem divpadsmit, un ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un rungām.

14:44b.MAR.014.044 Bet Viņa nodevējs bija devis tiem zīmi, sacīdams: Ko es skūpstīšu, tas ir Viņš, to gūstiet un vediet uzmanīgi!

14:45b.MAR.014.045 Un kad Viņš atnāca, tas tūliņ, piegājis pie Viņa, sacīja: Esi sveicināts, Rabbi! Un skūpstīja Viņu.

14:46b.MAR.014.046 Un tie pacēla pret Viņu rokas un saņēma Viņu.

14:47b.MAR.014.047 Bet viens no tiem, kas ap Viņu stāvēja, izvilcis zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi.

14:48b.MAR.014.048 Un Jēzus uzrunādams sacīja tiem: Jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt it kā kādu slepkavu?

14:49b.MAR.014.049 Ik dienas es biju pie jums svētnīcā un mācīju; un jūs mani nesaņēmāt. Bet Rakstiem jāpiepildās.

14:50b.MAR.014.050 Tad Viņa mācekļi, atstājuši Viņu, visi aizbēga.

14:51b.MAR.014.051 Bet kāds jauneklis, apjozis audeklā kailo miesu, sekoja Viņam; un viņu satvēra;

14:52b.MAR.014.052 Bet viņš, nometis audeklu, kails aizbēga no tiem.

14:53b.MAR.014.053 Un viņi atveda Jēzu pie augstā priestera; un tur sapulcējās visi priesteri un rakstu mācītāji, un vecākie.

14:54b.MAR.014.054 Bet Pēteris sekoja Viņam no tālienes līdz pat augstā priestera pagalma iekšienei un, sēdēdams ar kalpiem pie uguns, sildījās.

14:55b.MAR.014.055 Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei, bet neatrada.

14:56b.MAR.014.056 Jo daudzi nepareizi liecināja pret Viņu; bet liecības nesaskanēja.

14:57b.MAR.014.057 Un daži cēlās un nepareizi liecināja pret Viņu, sacīdami:

14:58b.MAR.014.058 Mēs dzirdējām Viņu runājam: Es šo rokām celto dievnamu noplēsīšu un trijās dienās uzcelšu citu, ne rokām celtu.

14:59b.MAR.014.059 Bet viņu liecībā nebija saskaņas.

14:60b.MAR.014.060 Un augstais priesteris, nostājies vidū, jautāja Jēzum, sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko viņi Tev pārmet?

14:61b.MAR.014.061 Bet Viņš klusēja un nekā neatbildēja. Atkal augstais priesteris jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu esi Kristus, augsti teicamā Dieva Dēls?

14:62b.MAR.014.062 Bet Jēzus sacīja viņam: Es esmu; un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Dieva spēka labās rokas un nākam debesu padebešos.

14:63b.MAR.014.063 Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: Kam mums vēl vajag liecinieku?

14:64b.MAR.014.064 Jūs dzirdējāt zaimus! Kā jums šķiet? Un tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš esot pelnījis nāvi.

14:65b.MAR.014.065 Un daži sāka apspļaudīt Viņu un, aizklājuši Viņa vaigu, sita Viņu dūrēm, sacīdami Viņam: Pravieto! Un kalpi sita Viņu sejā.

14:66b.MAR.014.066 Un Pēterim apakšā pagalmā esot, nāca viena no augstā priestera kalponēm

14:67b.MAR.014.067 Un, redzēdama Pēteri sildāmies, uzlūkoja viņu un sacīja: Arī tu biji ar Jēzu Nācarieti.

14:68b.MAR.014.068 Bet viņš noliedza, sacīdams: Ne es zinu, ne es saprotu, ko tu runā. Un viņš izgāja ārā, pagalma priekšā; tad gailis dziedāja.

14:69b.MAR.014.069 Bet kalpone, ieraudzījusi atkal viņu, sāka runāt apkārtstāvošajiem: Šis ir viens no tiem.

14:70b.MAR.014.070 Un viņš atkal noliedza. Un pēc brītiņa tie, kas bija klāt, atkal sacīja Pēterim: Patiesi tu esi viens no viņiem, jo tu esi galilejietis.

14:71b.MAR.014.071 Bet viņš sāka lādēties un zvērēt: Es nepazīstu to Cilvēku, par ko jūs runājat.

14:72b.MAR.014.072 Un tūdaļ gailis otrreiz iedziedājās. Un Pēteris atminējās vārdu, ko Jēzus viņam sacīja: Pirms nekā gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Un viņš sāka raudāt.

15

15:1b.MAR.015.001 Un tūdaļ rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem, un visa augstā tiesa apspriedās; un tie, saistījuši Jēzu, aizveda Viņu un nodeva Pilātam.

15:2b.MAR.015.002 Un Pilāts Viņam jautāja: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Bet Viņš atbildēja un sacīja tam: Tu to saki!

15:3b.MAR.015.003 Un augstie priesteri Viņu apsūdzēja daudzās lietās.

15:4b.MAR.015.004 Bet Pilāts atkal jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi? Lūk, cik smagi viņi Tevi apsūdz!

15:5b.MAR.015.005 Bet Jēzus neatbildēja vairs nekā, tā ka Pilāts brīnījās.

15:6b.MAR.015.006 Bet svētkos viņš mēdza tiem atlaist vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.

15:7b.MAR.015.007 Bet bija viens, vārdā Baraba, kas ar dumpiniekiem bija sagūstīts un kas dumpī bija izdarījis slepkavību.

15:8b.MAR.015.008 Un ļaužu pūlis, sanācis augšā, sāka prasīt, lai viņš tiem dara kā vienmēr.

15:9b.MAR.015.009 Bet Pilāts atbildēja viņiem un sacīja: Vai jūs vēlaties, lai jums atlaižu jūdu Ķēniņu?

15:10b.MAR.015.010 Jo viņš zināja, ka augstie priesteri aiz skaudības Viņu nodevuši.

15:11b.MAR.015.011 Bet augstie priesteri kūdīja pūli, lai labāk tiem atlaiž Barabu.

15:12b.MAR.015.012 Bet Pilāts atkal uzrunāja viņus un sacīja: Ko tad jūs vēlaties, lai es daru ar jūdu Ķēniņu?

15:13b.MAR.015.013 Bet tie atkal kliedza: Sit Viņu krustā!

15:14b.MAR.015.014 Bet Pilāts sacīja viņiem: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet tie vēl vairāk kliedza: Sit Viņu krustā!

15:15b.MAR.015.015 Bet Pilāts, vēlēdamies ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu šaustīja un nodeva, lai Viņu sistu krustā.

15:16b.MAR.015.016 Bet kareivji ieveda Viņu tiesas pagalmā un sasauca kopā visu pulku.

15:17b.MAR.015.017 Un tie apģērba Viņu purpura tērpā un, nopinuši ērkšķu kroni, uzlika to Viņam.

15:18b.MAR.015.018 Un tie sāka Viņu sveicināt: Sveiks, jūdu Ķēniņ!

15:19b.MAR.015.019 Un ar niedri sita Viņa galvu, un spļāva Viņam, un, ceļus locīdami, pielūdza Viņu.

15:20b.MAR.015.020 Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam purpura drānas un ietērpa to Viņa paša drānās, un veda Viņu, lai Viņu sistu krustā.

15:21b.MAR.015.021 Un viņi piespieda kādu garāmejošo, Kirēnes Sīmani, kas nāca no laukiem, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.

15:22b.MAR.015.022 Un tie Viņu noveda uz Golgotas vietu, kas tulkojumā nozīmē: Pieres vieta.

15:23b.MAR.015.023 Un tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš nepieņēma.

15:24b.MAR.015.024 Un tie, piesituši Viņu krustā, izdalīja Viņa drānas, mezdami kauliņus, kam ko saņemt.

15:25b.MAR.015.025 Bet tā bija trešā stunda, kad Viņu piesita krustā.

15:26b.MAR.015.026 Un bija uzrakstīts Viņa vainas apzīmējums: Jūdu Ķēniņš.

15:27b.MAR.015.027 Un līdz ar Viņu tie sita krustā divus slepkavas: vienu labajā, otru kreisajā pusē.

15:28b.MAR.015.028 Tā izpildījās Raksti, kas saka: Un ļaundariem Viņš tika pieskaitīts. (Is.53,12)

15:29b.MAR.015.029 Un garāmgājēji zaimoja Viņu un, kratīdami savas galvas, sacīja: Redzi, Tu, kas noplēs Dieva namu un trijās dienās atkal to uzcel,

15:30b.MAR.015.030 Nokāpdams no krusta, glāb pats sevi!

15:31b.MAR.015.031 Līdzīgi arī augstie priesteri izsmēja Viņu un ar rakstu mācītājiem savā starpā sarunājās: Citus Viņš glāba, bet pats sevi nevar izglābt.

15:32b.MAR.015.032 Lai Kristus, Izraēļa Ķēniņš, tagad nokāpj no krusta, lai mēs, to redzēdami, ticētu! Arī tie, kas līdz ar viņu bija krustā sisti, zaimoja Viņu.

15:33b.MAR.015.033 Un sestajai stundai iestājoties, palika tumšs visā zemē līdz pat devītajai stundai.

15:34b.MAR.015.034 Un devītajā stundā Jēzus skaļā balsī sauca, sacīdams: Eloi, Eloi, lema sabahtani! Tulkojumā: MansDievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? (Ps.21,2; Mt.27,46)

15:35b.MAR.015.035 Un daži no klātesošajiem, to dzirdēdami, sacīja: Redzi, Viņš sauc Eliju. (Ps.21,2;Mt.27,46)

15:36b.MAR.015.036 Bet viens aizsteidzās un, piesūcinājis sūkli etiķī un piestiprinājis to niedrei, deva Viņam dzert, sacīdams: Pagaidiet, redzēsim, vai Elijs nāks un noņems Viņu.

15:37b.MAR.015.037 Bet Jēzus, stiprā balsī iesaucies, atdeva savu Garu.

15:38b.MAR.015.038 Un priekškars dievnamā pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai.

15:39b.MAR.015.039 Bet simtnieks, kas iepretim stāvēja, redzēdams, ka Viņš, tā saukdams, nomira, sacīja: Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls!

15:40b.MAR.015.040 Bet bija tur arī sievietes, kas no tālienes skatījās; starp viņām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba Jaunākā un Jāzepa māte, un Salome.

15:41b.MAR.015.041 Tās, kad Viņš bija Galilejā, sekoja Viņam un kalpoja Viņam, un daudzas citas, kas atnāca Viņam līdz uz Jeruzalemi.

15:42b.MAR.015.042 Un kad vakars jau bija iestājies, jo bija sagatavošanas diena, kas ir pirms sabata,

15:43b.MAR.015.043 Nāca Jāzeps no Arimatejas, ievērojams padomnieks, kas pats arī gaidīja Dieva valstību, un, iegājis droši pie Pilāta, lūdza Jēzus miesas.

15:44b.MAR.015.044 Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau ir nomiris. Un viņš, simtnieku pieaicinājis, jautāja tam: Vai Viņš jau miris.

15:45b.MAR.015.045 Un dabūjis to no simtnieka zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas.

15:46b.MAR.015.046 Bet Jāzeps, nopircis audeklu un noņēmis Viņu, ietina audeklā un ielika Viņu kapā, kas bija izcirsts klintī, un pievēla kapa durvīm akmeni.

15:47b.MAR.015.047 Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, novēroja, kur Viņu noliek.

16

16:1b.MAR.016.001 Un kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka svaidāmās zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu.

16:2b.MAR.016.002 Un pirmajā nedēļas dienā, ļoti agri, kad saule jau bija uzlēkusi, viņas gāja uz kapu

16:3b.MAR.016.003 Un runāja savā starpā: Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?

16:4b.MAR.016.004 Un ieskatoties viņas redzēja, ka akmens novelts; jo tas bija ļoti liels.

16:5b.MAR.016.005 Un viņas, kapā iegājušas, redzēja baltās drēbēs tērptu jaunekli, sēžot pa labi; un viņas izbijās.

16:6b.MAR.016.006 Viņš sacīja tām: Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies. Viņa šeit nav, redziet vietu, kur tie Viņu bija nolikuši.

16:7b.MAR.016.007 Bet noejiet un sakiet Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš pirms jums noies Galilējā; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums sacījis.

16:8b.MAR.016.008 Un izgājušas viņas bēga no kapa, jo bailes un izmisums viņas pārņēma; un viņas nevienam nekā neteica, jo tās baidījās.

16:9b.MAR.016.009 Bet pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā augšāmcēlies, Viņš vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš bija izdzinis septiņus ļaunos garus.

16:10b.MAR.016.010 Viņa nogājusi pasludināja tiem, kas ar Viņu bija, kas bija noskumuši un raudāja.

16:11b.MAR.016.011 Un tie, dzirdēdami, ka Viņš dzīvs un ka tā Viņu redzējusi, neticēja.

16:12b.MAR.016.012 Bet pēc tam Viņš citā izskatā parādījās uz ceļa diviem no viņiem, kas gāja uz laukiem.

16:13b.MAR.016.013 Un šie nogājuši pasludināja to pārējiem, bet arī šiem viņi neticēja.

16:14b.MAR.016.014 Beigās Viņš parādījās, tiem vienpadsmit pie galda esot, un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši Viņu augšāmcēlušos.

16:15b.MAR.016.015 Un Viņš tiem sacīja: Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai!

16:16b.MAR.016.016 Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts.

16:17b.MAR.016.017 Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus, runās jaunās valodās;

16:18b.MAR.016.018 Čūskas cilās; un ja kas dzers ko nāvīgu, tas viņam nekaitēs; slimajiem viņi uzliks rokas, un tie kļūs veseli.

16:19b.MAR.016.019 Un Kungs Jēzus pēc tam, kad ar viņiem bija runājis, tika uzņemts debesīs un sēd pie Dieva labās rokas.

16:20b.MAR.016.020 Bet viņi gāja un sludināja visur; un Kungs viņiem palīdzēja un mācību apstiprināja ar līdzejošajām zīmēm.